Vidzeme: Vēsture
=== Pirms krusta kariem ===
Tagadējās Vidzemes teritoriju pirms Ziemeļu krusta kariem apdzīvoja lībieši (gar Baltijas jūras piekrasti, Gaujas un Daugavas lejtecē), latgaļi (starp Daugavu (dienvidos), lībiešu (rietumos), igauņu (ziemeļos) un kriviču (austrumos) apdzīvotajām zemēm), kā arī vendi (Cēsu apkārtnē). 1. gadu tūkstoša pirmajā pusē Daugavas labo krastu Austrumvidzemē apdzīvojuši arī sēļi, bet sākot ar 6.—7. gadsimtu viņus pakāpeniski atspieduši un asimilējuši latgaļi. Agrāk Daugavas un Gaujas lejtecē dzīvojuši arī zemgaļi, kurus no to dzīvesvietām izspieduši lībieši ar to sabiedrotajiem vikingiem.[nepieciešama atsauce]
Gar vēlāko Vidzemes robežu gāja vikingu Daugavas "ceļš no varjagiem uz grieķiem", kas veda no "Rīgas vietas" (latīņu: locus Rige) cauri Zemgales ostai (portus Semigalliae) uz Koknesi, Jersiku un Krāslavu. Gaujas ūdensceļš caur Turaidu, Vendeni un Valmieru veda uz Pleskavu un Novgorodu.
13. gadsimta sākumā Vidzemē bija šādas lībiešu zemes:
Daugavas līvu zeme, saukta arī par "Livoniju",
Turaida,
Metsepole,
Idumeja,
un šādas latgaļu zemes:
Jersika, saukta arī par "Letiju" (Latviju),
Imera,
Tālava,
Atzele,
Koknese.
Vidzeme bija pirmais no Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem, kuru pakļāva krusta karu laikā. Vispirms tika izveidota Livonijas bīskapija zemēs, kurās dzīvoja Daugavas līvi. Livonijas bīskaps Alberts 1201. gadā nodibināja Rīgu, kas kļuva par krusta karu galveno bāzi Baltijas zemēs. Tajā laikā Bartolomejs Anglis enciklopēdijā De proprietatibus rerum (lib. XV) ap 1240. gadu sniedza šādu Livonijas aprakstu: "Livonija ir Skitijas province, ko okeāna jūra šķir no Vācijas; līvi pielūdz vairākus dievus un ziedo viņiem, lai ar zīmēm izlūgtos viņu lēmumu; savus miroņus viņi sadedzina uz sārta kopā ar vergiem, kalponēm, lopiem un citām lietām, ticēdami ka jaunā laimīgākā tēvzemē tās noderēs viņu nelaiķa kungam; tagad šī zeme līdz ar citiem tai pakļautiem vai pievienotiem novadiem ar Dieva žēlastību un vācu varu ir atbrīvota no šīs māņticības".
1209. gadā bīskapa Alberta vadībā krustnešu karaspēks devās karagājienā uz Jersiku, ieņēma Jersikas pili un saņēma gūstā ķēniņa Visvalža sievu. Visvaldis kļuva par bīskapa vasali un saņēma daļu no savas valsts atpakaļ kā lēni, bet daļu ieguva bīskaps. 1224. gadā starp zobenbrāļiem un Rīgas bīskapu tika sadalītas karos ar igauņiem novājinātā Tālavas valsts.
13. gadsimtā, izveidojoties Rīgas lauku novada teritorijai, veidojās Vidzemes robeža Daugavas kreisajā krastā (izņemot Slokas apgabalu).
Vidzemes austrumu robeža izveidojās pēc 1629. gadā noslēgtā Altmarkas pamiera, kas izbeidza Poļu—zviedru karu, kad tā nonāca Zviedrijas valdījumā, kā latviešu apdzīvotā daļa no plašākas Zviedru Vidzemes.
Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700—1721) Vidzeme tika iekļauta Krievijas Impērijas sastāvā.
1783. gadā Krievijas ķeizariene Katrīna II piespieda Kurzemes un Zemgales hercogisti atdot Slokas apgabalu, ko pievienoja Rīgas guberņai.